… Es gāju pa ielu, kas man bija pazīstama no bērnības. Vējš viegli pieskārās maniem matiem, gandrīz vasaras saule spīdēja tik spoži, ka neviļus lika man smaidīt un skandēt kādu muļķīgu bērnu dziesmiņu. Visapkārt skanēja pilsētas troksnis – mašīnas signalizēja, tramvajs zvanīja, tuvojoties pieturai. Pulks skolnieču smējās un skaļi apsprieda savas meitenīgās ziņas. No ieejas iznāca vecāka kundze cepurē, turot rokā zēnu zilā kostīmā. Abi smaidīja, zēns kaut ko skaļi stāstīja, lēkāja uz augšu un uz leju… Maiznīcas durvis aizlauzās, un ārā ienāca vaniļas, svaigu maizes izstrādājumu, laimes, mājas un dzīves smarža… Un tad es pamodos. Kāda cita cilvēka gultā. Cita cilvēka istabā. Kāda cita pasaulē.